Kāpēc cenai jāatbilst izstieptas rokas principam?

Transfertcenas jau sen skar ne tikai starptautiskus koncernus, bet arī vietējos uzņēmumus.

Tās ir kļuvušas par Latvijas uzņēmējdarbības ikdienu, īpaši tajos gadījumos, kad uzņēmums sadarbojas ar saistītām personām: meitasuzņēmumiem, valdes locekļiem, patiesā labuma guvējiem, amatpersonu radiniekiem vai ārvalstu partneriem, kas pieder tai pašai grupai.

Izstieptas rokas princips ir viens no galvenajiem jēdzieniem transfertcenu jomā, kas nosaka, kā vērtēt šādus darījumus.

Teorētiski – tā ir vienkārša ideja: saistīto uzņēmumu savstarpējiem darījumiem jābūt tikpat godīgiem, it kā tie notiktu starp neatkarīgām pusēm.

Praksē – tā bieži kļūst par strīdus punktu starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu (VID), jo “tirgus cena” nav nemainīgs skaitlis tabulā, bet gan vērtējums, kas prasa ekonomisku izpratni un biznesa loģiku.

Izstieptas rokas princips – starp teoriju un realitāti

OECD vadlīnijas skaidri nosaka, ka transfertcenu noteikšanas mērķis ir nodrošināt, lai peļņa tiktu aplikta ar nodokli tajā valstī, kur tā faktiski radusies.

Tas ir saprātīgs un godīgs princips – tas novērš situācijas, kur uzņēmumi “pārvieto” peļņu uz zemāka nodokļu sloga valstīm.

Tomēr praksē šo principu piemērot nav tik vienkārši.

Katra uzņēmuma bizness, produktu struktūra un tirgus pozīcija ir atšķirīga. Tāpēc, kad VID vērtē, vai cena atbilst tirgus līmenim, vienotas formulas neeksistē.

Tas, kas ir pamatoti automobiļu detaļu vairumtirdzniecībā, var būt pilnīgi neatbilstoši programmatūras izstrādes vai dizaina pakalpojumu jomā.

Kad tirgus cena kļūst par interpretācijas jautājumu

Transfertcenu joma Latvijā pēdējos gados kļuvusi par vienu no VID prioritātēm. Tas pats par sevi nav nekas pārsteidzošs, jo budžeta stabilitātei nepieciešama nodokļu kontrole. Taču realitātē šī kontrole nereti ieņem formālu, nevis ekonomiski pamatotu raksturu.

Praksē tas nozīmē, ka:

1. uzņēmumam tiek norādīts, ka tā rentabilitāte “neatbilst nozarei”,
2. salīdzināšanai tiek izmantoti vispārīgi vai novecojuši tirgus dati,
3. VID pieņēmumi balstās “drošības pusē” – par labu fiskālajam interesēm, nevis faktiskajai situācijai.

Piemēram, ražotājs, kas specializējas nišas produktu eksportā, var dabiski darboties ar zemāku peļņas maržu, nekā vidējais tirgus rādītājs. Tas nenozīmē, ka viņa cenas neatbilst tirgus principam – tas nozīmē, ka tirgus segments ir atšķirīgs.

Tomēr praksē VID šādos gadījumos bieži piemēro UIN korekciju un sodu līdz 1 % no darījuma vērtības, interpretējot “izstieptas rokas” principu pārāk mehāniski.

Kad korekcijas kļūst par sodu, nevis korekciju

Latvijas regulējums paredz, ka, ja darījuma vērtība neatbilst tirgus līmenim, VID var palielināt ar nodokli apliekamo peļņu. Pie 20 % UIN likmes tas var būt būtisks slogs – pat 100 000 € “korekcija” nozīmē ievērojamu summu papildu nodokļos.

Turklāt papildus tiek piemērots 1 % sods no darījuma vērtības un 0,05 % nokavējuma nauda par katru dienu.

Kā tas izskatās skaitļos?

Pieņemsim, ka VID secina, ka saistīto personu darījuma vērtība neatbilst tirgus līmenim par 100 000 EUR.

Tad tiek piemērots:

Tātad šķietami “neliela” korekcija par 100 000 € praksē var nozīmēt gandrīz 50 000 € papildu izmaksas.

Formāli tas ir korekcijas mehānisms, bet faktiski – būtisks sods par ekonomisku atšķirību interpretācijā starp uzņēmumu un VID.

VID pieeja – stingra, bet ne vienmēr ekonomiski pamatota

Ir jomas, kur tirgus dati ir pieejami – piemēram, finanšu aizdevumos vai preču tirdzniecībā. Taču ir arī nozares, kur salīdzināšanas iespēju nav, un tieši šajos gadījumos, kur būtu vajadzīga interpretācijas elastība, VID bieži piemēro administratīvu stingrību.

Šī prakse, iespējams, ir saprotama no fiskālā skatpunkta, taču tā rada nedrošību uzņēmējiem, kas darbojas godīgi, bet netiek galā ar dokumentācijas apjomu vai formālām prasībām.

Turklāt uzņēmumiem bieži tiek prasīts pierādīt “tirgus cenu” situācijās, kur tirgus nav klasiskā nozīmē – piemēram, unikālu pakalpojumu sniegšanā grupas ietvaros.

Kā panākt līdzsvaru

Izstieptas rokas princips pēc būtības nav sankcija – tas ir līdzeklis taisnīgai nodokļu piemērošanai. Lai tas patiešām tāds arī būtu, nepieciešama līdzsvarota pieeja gan no uzņēmumu, gan VID puses. Uzņēmumiem – dokumentēt un pamatot savas cenas, nevis tikai reaģēt uz pieprasījumiem. VID – analizēt faktisko ekonomisko būtību, nevis tikai formālos rādītājus.

Piemēram, ja mātes uzņēmums Latvijā nodrošina IT atbalstu meitas sabiedrībām Vācijā un Zviedrijā, tirgus cenu noteikšana nevar balstīties tikai uz “pārdošanas maržas” tabulu – jāņem vērā, kāds ir sniegto pakalpojumu saturs, kvalitāte un riska sadalījums starp pusēm.

Izstieptas rokas princips ir viens no tiem instrumentiem, kas rada uzticību starptautiskajā nodokļu sistēmā, taču Latvijā tam joprojām trūkst konsekventas, ekonomiski pamatotas piemērošanas prakses.

Kamēr VID pieeja būs vairāk formāla nekā analītiska, transfertcenu kontrole nevis veicinās atbilstību, bet radīs bailes un neskaidrību pat tiem uzņēmumiem, kas darbojas godīgi.

Tādēļ mērķim nevajadzētu būt tikai “pārbaudīt un sodīt”, bet izveidot prognozējamu, dialogā balstītu vidi, kurā uzņēmumi saprot, kādēļ noteikumi pastāv un kā tos ievērot, nevis tikai kā no tiem izvairīties.