Prakses maiņa uzņēmumu pārejas lietās

Jau vairākus gadus Valsts ieņēmumu dienests (VID) aktīvi piedzen uzņēmumu nodokļu parādus no šo uzņēmumu pārņēmējiem. Proti, gadījumos, kad iespējams konstatēt, ka uzņēmums (nodokļu parādnieks) ir ticis pārņemts, t. i., citam uzņēmumam ir pārgājis viss, kas nepieciešams attiecīgās saimnieciskās darbības turpināšanai bez būtiskām izmaiņām (piemēram, darbinieki, aktīvi, klientu loks, piegādātāju tīkls, preču zīme u. c.), VID nodokļu parādus piedzen no šī uzņēmuma pārņēmēja.

Līdzšinējā prakse uzņēmuma pārejas konstatēšanā lielā mērā balstījās tiesu praksē, kas izveidojusies, interpretējot Eiropas Savienības PVN direktīvas regulējumu un attiecīgās normas Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Izšķiroša nozīme tika piešķirta tam, vai ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir nepieciešams un vienlaikus pietiekams neatkarīgas un patstāvīgas saimnieciskās darbības turpināšanai līdzšinējā veidā un profilā bez būtiskām izmaiņām.

Lai secinātu, ka pārņēmējs turpina parādnieka saimniecisko darbību bez būtiskām izmaiņām, parasti bija nepieciešams konstatēt, ka ieguvējam ir pārgājusi būtiskākā daļa aktīvu, klientu vai darbinieku, kā arī ir saglabāts uzņēmuma uzkrātais zināšanu kopums (know-how) un saimnieciskās darbības identitāte.

Tomēr nesen ir noticis būtisks pavērsiens, kas var mainīt līdzšinējo praksi un pieeju tam, kādos gadījumos iespējams konstatēt uzņēmuma pāreju.

Komerclikuma 20. pants

Komerclikums paredz, ka gadījumā, ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām. Savukārt attiecībā uz saistībām, kas radušās pirms uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas pārejas un kuru izpildes termiņš vai nosacījums iestājas piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas, uzņēmuma nodevējs un uzņēmuma ieguvējs atbild solidāri.

Šī regulējuma mērķis ir novērst situācijas, kurās kapitālsabiedrība tiek faktiski “iztukšota” no aktīviem, neatstājot tās kreditoriem reālas iespējas saņemt tiem pienākošos izpildījumu. Tas nozīmē, ka līdz ar uzņēmumā ietilpstošajiem aktīviem – gan materiālajām, gan nemateriālajām vērtībām – uzņēmuma ieguvējam pāriet arī atbildība par uzņēmuma saistībām. Tādējādi regulējums nodrošina kreditoru, kā arī uzņēmuma darbinieku interešu aizsardzību pret uzņēmuma pārejas iespējamām negatīvajām sekām.

Uzņēmuma pārejas kritēriji ir vērtējami kopumā

Nesen Augstākās tiesas Senāts no jauna analizēja uzņēmuma pārejas regulējumu un tā mērķi, secinot, ka, lai noteiktu, vai ir notikusi uzņēmuma pāreja (t. i., vai ir saglabāta uzņēmuma identitāte), ir jāvērtē visi konkrētā gadījuma apstākļi kopumā un savstarpējā kopsakarā.

Proti, arī turpmāk ir jāvērtē tādi apstākļi kā:

1. komercdarbības veids,
2. vai ir pārgājuši materiālie aktīvi,
3. nemateriālo aktīvu vērtība pārejas brīdī,
4. vai ir pārņemta lielākā daļa darbinieku,
5. vai ir pārgājis klientu loks,
6. pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzības pakāpe,
7. periods, ja tāds ir, kura laikā šīs darbības ir bijušas pārtrauktas.

Tomēr nozīme, kāda piešķirama katram no šiem kritērijiem, var atšķirties atkarībā no konkrētās saimnieciskās darbības veida vai pat no ražošanas vai pārvaldības metodēm, kas tiek izmantotas attiecīgajā ekonomiskajā vienībā, uzņēmumā vai uzņēmuma daļā.

Piemēram, nozarēs, kurās darbība galvenokārt balstās uz darbaspēku (t. i., kad saimnieciskās darbības veikšanai nav nepieciešami specifiski materiālie aktīvi), ekonomiskās vienības identitāte var tikt saglabāta tikai tad, ja ieguvējs pārņem skaita un prasmju ziņā būtiskāko šīs vienības personāla daļu, kuru priekštecis ir nodarbinājis attiecīgās darbības veikšanai. Šādā gadījumā tieši darbaspēka kritērijam var tikt piešķirta izšķiroša nozīme, pat ja citu elementu pārņemšana ir minimāla.

Savukārt gadījumos, kad saimnieciskā darbība galvenokārt balstās uz aprīkojumu, fakts, ka ieguvējs nav pārņēmis skaita un prasmju ziņā būtiskāko personāla daļu, pats par sevi neizslēdz iespēju konstatēt identitāti saglabājošas ekonomiskās vienības pāreju. Šādās situācijās izšķiroša nozīme var tikt piešķirta tieši materiālo aktīvu vai aprīkojuma pārņemšanai, pat ja citu elementu pārņemšana ir minimāla.

Turklāt nozīme tiek piešķirta nevis konkrētas organizatoriskās struktūras saglabāšanai, kādu nodevējs ir noteicis attiecībā uz dažādajiem ražošanas elementiem, bet gan funkcionālajai saiknei starp šiem elementiem – to savstarpējai atkarībai un papildināmībai. Šādas funkcionālās saiknes saglabāšana ļauj uzņēmuma ieguvējam izmantot pārņemtos elementus arī tad, ja pēc pārejas tie tiek integrēti jaunā vai atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, lai veiktu tādu pašu vai līdzīgu saimniecisko darbību.

Kritērijs “bez būtiksām izmaiņām” – nebūs piemērojams

Turpmāk, lai konstatētu uzņēmuma pāreju Komerclikuma 20. panta izpratnē, vairs nebūs izšķirošas nozīmes tam, vai ieguvējam ir pārgājis tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ir nepieciešams un vienlaikus pietiekams neatkarīgas un patstāvīgas saimnieciskās darbības turpināšanai līdzšinējā veidā un profilā bez būtiskām izmaiņām.

Šāds izšķirošs kritērijs ir paredzēts PVN likumā, lai noteiktu gadījumus, kuros ir piemērojams atbrīvojums no PVN maksāšanas, un tas arī turpmāk paliks piemērojams šajā kontekstā.

Sagaidāms, ka līdz ar šo būtisko pavērsienu praksē varētu pieaugt gadījumu skaits, kuros tiks konstatēta uzņēmuma pāreja.