Būvniecības nozarē plāno paplašināt atbildību par darbaspēka nodokļu nomaksu

Ministru kabinets ir apstiprinājis grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas skars arī būvniecības nozarē strādājošos uzņēmumus. Grozījumi paredz izmaiņas saistībā ar darbaspēka nodokļu nomaksu būvniecības apakšuzņēmēju ķēdēs.

Būvniecības nozarei ir raksturīgs daudzpakāpju līgumisko attiecību modelis, kurā ģenerāluzņēmējs atsevišķu darbu izpildei piesaista apakšuzņēmējus, kuri savukārt daļu darbu var nodot tālāk citiem apakšuzņēmējiem.

Būvniecība tradicionāli ir arī viena no nozarēm ar paaugstinātu ēnu ekonomikas risku, tostarp nedeklarētas darba samaksas jeb “aplokšņu algu” risku. Nereti darbinieki faktiski veic darbu būvlaukumā, bet viņu darba devējs, kas parasti ir kāds no apakšuzņēmējiem, pilnā apmērā nedeklarē izmaksāto darba samaksu un attiecīgi nenomaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI).

Vienlaikus tas nebūt nenozīmē, ka darbiniekam darba samaksa faktiski nav izmaksāta, kaut arī tā var būt izmaksāta nedeklarēti. Rezultātā būvdarbi ir veikti, darbinieki savu darba samaksu ir saņēmuši un turpina darbu citos objektos, savukārt valsts budžetā nav nonākuši attiecīgie darbaspēka nodokļi. Turklāt no darba devēja tos nereti nav iespējams piedzīt, jo tam vairs nav aktīvu.

Darba likumā jau pastāv solidārās atbildības regulējums

Darba likuma 75.² pants jau kopš 2016. gada paredz, ka gadījumā, ja darba devējs – apakšuzņēmējs, kuram nodota pilnīga vai daļēja ēkas būvniecība vai specializēto būvdarbu veikšana, – nav samaksājis darbiniekam darba algu, darbinieks tās samaksu var prasīt no uzņēmuma, kurš darba devējam ir tieši nodevis pilnīgu vai daļēju līgumsaistību izpildi jeb būvdarbu veikšanu.

Šis Darba likuma regulējums pēc būtības ievieš darbinieku norīkošanas Īstenošanas direktīvas 2014/67/ES 12. pantā paredzēto solidāro atbildību apakšuzņēmēju ķēdēs.

Solidārās atbildības mērķis ir nodrošināt iespēju piedzīt parādu gadījumos, kad darbinieki vai citi kreditori nevar saņemt tiem pienākošos maksājumu no konkrētā uzņēmuma. Tādējādi noteiktos gadījumos iespējams vērsties pie finansiāli spējīgāka apakšuzņēmēju ķēdes dalībnieka, ja tiešais darba devējs nespēj vai nevēlas izpildīt savas saistības.

Solidārās atbildības koncepts paredz, ka kreditors var prasīt parāda samaksu no visiem vai jebkura no attiecīgajiem ķēdes dalībniekiem. Savukārt, ja viens no parādniekiem izpilda visu saistību, pārējie tiek atbrīvoti no šīs saistības. Personai, kura saistību izpildījusi, savukārt ir tiesības regresa kārtībā vērsties pret parādnieku, kura saistību tā izpildījusi.

Grozījumi likumā un to piemērošana praksē

Pašlaik darba samaksas piedziņa ir privāttiesisks prasījums, kas darbiniekam jāīsteno pašam, nepieciešamības gadījumā ceļot prasību tiesā. Valsts iestādes, piemēram, Valsts darba inspekcija, šādu privāttiesisku prasījumu darbinieka vietā neīsteno un darba samaksu no cita apakšuzņēmēju ķēdes dalībnieka nepiedzen. Tās kompetencē ir darba tiesību normu ievērošanas uzraudzība, pārkāpumu konstatēšana un normatīvajos aktos paredzēto administratīvo tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošana. 

Arī VID pašlaik nevar piedzīt nesamaksātos darbaspēka nodokļus no cita apakšuzņēmēju ķēdes dalībnieka, jo darbinieka darba devējs ir konkrētais apakšuzņēmējs, kas norādīts darba līgumā. 

Lai paplašinātu iespējas piedzīt nesamaksātos darbaspēka nodokļus arī no citiem apakšuzņēmēju ķēdes dalībniekiem, Ministru kabinets ir atbalstījis grozījumus IIN likumā, kurus paredzēts izskatīt Saeimā. 

Saskaņā ar grozījumiem, ja darba samaksu atbilstoši Darba likuma 75.² pantam izmaksā persona, kas darba devējam kā apakšuzņēmējam pilnīgi vai daļēji nodevusi līgumsaistību izpildi par būvdarbiem saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, uz šo personu būs attiecināmi attiecīgie darba devēja pienākumi. Ja šos pienākumus izpildīs persona, kas apakšuzņēmējam nodevusi līgumsaistību izpildi, tie par attiecīgo periodu vairs nebūs attiecināmi uz darba devēju – apakšuzņēmēju. 

Praksē situācija varētu izskatīties šādi: 

1. būvniecības ierosinātājs ēkas būvniecību uztic ģenerāluzņēmējam;
2. ģenerāluzņēmējs atsevišķu būvdarbu veikšanu nodod apakšuzņēmējam A;
3. apakšuzņēmējs A darbu vai tā daļu uztic apakšuzņēmējam B, kura darbinieki faktiski veic būvdarbus objektā;
4. apakšuzņēmējs B darbiniekiem maksā nedeklarētu darba samaksu un darba devēja ziņojumos darba samaksas izmaksu nedeklarē, kā arī nenomaksā IIN un VSAOI.  

Atbilstoši aprakstītajai grozījumu iecerei, ja darbaspēka nodokļus nebūs iespējams piedzīt no apakšuzņēmēja B, kas ir darbinieku darba devējs, iespējas vērsties par attiecīgo saistību izpildi tiks paplašinātas arī apakšuzņēmēju ķēdē. 

Savukārt augstāk stāvošajam apakšuzņēmējam, ģenerāluzņēmējam vai pasūtītājam, kurš būs izpildījis cita ķēdes dalībnieka saistības, būs tiesības regresa kārtībā prasīt attiecīgo summu no atbildīgā apakšuzņēmēja. 

Ko tas nozīmēs būvniecības uzņēmumiem?

Uzņēmumiem, kas darbojas būvniecības nozarē, būs būtiski pārskatīt savstarpējās līgumiskās attiecības un sadarbību ar apakšuzņēmējiem.

Praksē nereti rodas situācijas, kad apakšuzņēmējam, kura darbaspēks faktiski veic būvdarbus, dažādu iemeslu dēļ – piemēram, darbu kvalitātes vai termiņu kavējumu dēļ – netiek pilnībā samaksāts par paveikto. Tas savukārt var radīt apakšuzņēmējam finansiālas grūtības un nespēju norēķināties ne tikai ar citiem apakšuzņēmējiem, piegādātājiem un darbiniekiem, bet arī ar valsti.

Šādas situācijas iespējamas arī valsts un pašvaldību pasūtītajos būvniecības projektos.

Tādēļ plānotās izmaiņas aktualizē būtisku praktisku jautājumu – cik plaši jaunais regulējums tiks piemērots praksē un kā tas ietekmēs atbildības sadalījumu starp būvniecības ķēdes dalībniekiem?