Direktīvas par darba samaksas pārredzamību prasību pārņemšana Latvijā

2023. gada maijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/970 par darba samaksas pārredzamību (Direktīva) ar mērķi nodrošināt, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

Lai arī Direktīvas prasības Latvijā vēl nav pārņemtas – vien šī gada aprīlī ir noslēgusies likumprojekta “Darba samaksas pārredzamības likums” (Likumprojekts) publiskā apspriešana –, jau pašreiz Darba likuma 60.panta pirmajā daļā ir noteikts darba devēja pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu. Turklāt minētā panta otrā daļa noteic darbinieka tiesības prasīt atlīdzību, kādu darbinieks parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu.

Tādēļ teorijā darba devējiem jau pašreiz būtu jābūt gataviem Direktīvas prasību pārņemšanai, ciktāl tas attiecas uz atalgojuma apmēru starp vīriešiem un sievietēm. Vienlaikus no Direktīvas izriet konkrēti mehānismi, kuru pienācīgai izpildei jāspēj nodrošināt Direktīvas mērķa izpilde.

Lai arī Direktīva ir vērsta uz dzimumneitralitāti atalgojuma noteikšanā, no tās izrietošie mehānismi pēc būtības nodrošina vispārēju caurspīdību atalgojuma noteikšanā, kas veicina nodarbināto labklājību neatkarīgi no dzimuma. Tādējādi arī darba devēja pienākumi, kurus no Direktīvas pārņem Likumprojekts, ir plašāki, nekā vien dzimumneitralitātes nodrošināšana.

Likumprojekts pārņem no Direktīvas izrietošos darba devēju pienākums:

1. izstrādāt tādu darba samaksas sistēmu, kas nodrošina vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu un vienādi vērtīgu darbu;
2. sniegt informāciju un nodrošināt piekļuvi informācijai par kritērijiem, pēc kuriem tiek noteikta nodarbināto darba samaksa un darba samaksas līmeņi, kā arī kritērijiem kurus izmanto, lai nodarbinātie varētu virzīties uz augstāku darba samaksas līmeni;
3. ziņošanas pienākums par darba samaksas atšķirībām.

Praksē var rasties sarežģījumi, piemērojot jēdzienu “vienādas vērtības darbs”, uz ko arī norādīts Likumprojekta publiskās apspriešanas laikā.

Pašreiz Likumprojekts definē ka vienādas vērtības darbs ir darbs, kas par vienādi vērtīgu atzīts saskaņā ar nediskriminējošiem un objektīviem dzimumneitrāliem kritērijiem. Minētais sniedz darba devējam rīcības brīvību piepildīt jēdziena “vienādas vērtības darbs” saturu atbilstoši savai darbības specifikai, vienlaikus var radīt praktiskas grūtības.

No korektas jēdziena “vienādas vērtības darbs” noteikšanas izriet virkne darba devēja pienākumu, tai skaitā sniegt informāciju nodarbinātajiem par to individuālo darba samaksas līmeni un vidējās darba samaksas līmeņiem sadalījumā pēc dzimuma to nodarbināto kategorijās, kuri veic tādas pašas vai vienādas vērtības darbu.

Darba devējam ir jāspēj patstāvīgi identificēt, kuras nodarbināto kategorijas veic tādas pašas vai vienādas vērtības darbu. Likumprojektā tieši darba devējam ir uzlikts pierādīšanas pienākums par to, ka nav notikusi tieša vai netieša diskriminācija darba samaksas jomā, kas pieprasa tostarp spēt pamatot, kuras personas veic vienādas vērtības darbu.

Publiskās apspriešanas laikā tika identificēti vairāki problēmjautājumi Direktīvas prasību pārņemšanai Likumprojektā un, kā to norādījusi Labklājības ministrija, pašlaik vēl noris darbs pie iespējamām izmaiņām Likumprojektā.

Neatkarīgi no tā, ka šajā Likumprojekta izstrādes stadijā nav iespējams viennozīmīgi izteikties par Likumprojekta galīgo redakciju, ir droši secināms, ka vienlaikus ar darba devējiem uzlikto administratīvo slogu Direktīvas prasību pārņemšana būtiski palielinās darba samaksas caurspīdību un veicinās taisnīgas atalgojuma sistēmas izveidi. Lai gan Latvijas normatīvais regulējums jau paredz vienlīdzīgas darba samaksas principu, jaunais regulējums noteiks detalizētākas prasības attiecībā uz atalgojuma sistēmu izveidi, informācijas pieejamību un ziņošanas pienākumu.

Potenciālais izaicinājums jēdziena “vienādas vērtības darbs” piemērošanā norāda uz nepieciešamību darba devējiem savlaicīgi izstrādāt savai darbības specifikai atbilstošus, skaidrus, objektīvus un dzimumneitrālus darba vērtēšanas kritērijus, vienlaikus nodrošinot spēju pamatot atalgojuma noteikšanas principus un pierādīt diskriminācijas neesamību darba samaksas jomā.