zinas

Kad VID pievēršas aizdevumiem saistītajām personām, centrālais jautājums gandrīz vienmēr ir viens – procentu likme. Praksē bieži tiek izmantota šķietami vienkārša pieeja: salīdzināt aizdevuma procentu likmi ar Latvijas Bankas publicētajiem vidējiem rādītājiem un, ja tā pārsniedz “vidējo”, veikt nodokļu korekcijas. Latvijas Republikas Senāts jau 2021. gadā skaidri norādīja, ka šāda pieeja nav korekta. Par ko

Ilgu laiku aizdevumi valdes locekļiem, dalībniekiem un citām saistītajām personām uzņēmumu praksē tika uztverti kā zema riska jautājums. Tie nebija Valsts ieņēmumu dienesta (VID) prioritāšu augšgalā, un daudzi uzņēmumi pie tā arī apstājās: “ja līdz šim neviens neko nav jautājis, tātad viss ir kārtībā”. Šī pieeja pakāpeniski zaudē aktualitāti. Ne tāpēc, ka pats regulējums būtu

Transfertcenu jautājumos uzņēmēji bieži ir pārliecināti, ka risks ir teorētisks vai attiecas tikai uz “ļoti lieliem” vai starptautiskiem uzņēmumiem. Prakse rāda ko citu. Bieži vien izšķirošais faktors nav darījuma apjoms vai struktūras sarežģītība, bet tas, kā uzņēmums ir sagatavojies pamatot savas cenas brīdī, kad VID uzdod jautājumus. Zemāk – trīs tipiski piemēri no prakses, kas

Kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzsāk transfertcenu pārbaudi, uzņēmēji bieži sagaida diskusiju par dokumentācijas formu vai atsevišķām metodoloģiskām niansēm. Tomēr praksē VID fokuss parasti ir daudz pragmatiskāks – uz to, vai uzņēmuma finanšu rezultāts atbilst tam, ko līdzīgos apstākļos sasniegtu neatkarīgs tirgus dalībnieks. Ja atbilde uz šo jautājumu VID ieskatā ir noraidoša, seko transfertcenu korekcijas,

Uzņēmēju vidū joprojām bieži dzirdams jautājums: “Kāpēc VID atnāca tieši pie mums?” Nereti tam seko pieņēmums, ka pārbaude ir nejauša vai saistīta ar kādu formālu kļūdu. Praksē šāds skatījums arvien retāk atbilst realitātei. Transfertcenu jomā Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzņēmumu atlase pārbaudēm balstās nevis intuīcijā, bet datos. Jo vairāk informācijas VID rīcībā nonāk strukturētā veidā,

Pēdējo gadu laikā transfertcenu regulējums Latvijā ir piedzīvojis klusu, bet būtisku transformāciju. Ja iepriekš nodokļu administrācijas uzmanības centrā bieži bija formāla dokumentācijas esamība vai neesamība, tad šobrīd fokuss arvien skaidrāk pārvietojas uz darījumu ekonomisko būtību un cipariem, kas tos raksturo. Ar jaunajiem grozījumiem likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.² pantā šī tendence kļūst īpaši izteikta