Kontrolēto darījumu pārskats – jauns slogs, nevis uzlabojums transfertcenu jomā

Likumprojekts, ar kuru paredzēts papildināt likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.2 pantu ar jaunu 9.¹ daļu, šobrīd ir virzīts izskatīšanai otrajā lasījumā Saeimā. Ņemot vērā līdzšinējo virzības tempu un atbildīgās Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas atbalstu, izmaiņu pieņemšana ir ļoti ticama, un ir ļoti ticams, ka šīs izmaiņas mūs gaida jau sākot ar 2026. gada 1. janvāri. Tātad – jārīkojas ātri.

Ar grozījumu tiek ieviests jauns jēdziens – kontrolēto darījumu pārskats, kas definēts kā transfertcenu dokumentācija strukturētu datu formā. Šādā pārskatā paredzēts iekļaut informāciju par kontrolēto darījumu veidu, virzienu, kopsummu, darījuma partneri, izmantoto tirgus cenas noteikšanas metodi, kā arī salīdzināmo datu avotiem un tirgus cenas rādītājiem.

DATU DUBLĒŠANĀS UN ADMINISTRATĪVAIS SLOGS

Formāli, piedāvātās izmaiņas un lika redakcija izskatās korekta, tikai tās praktiskā nozīme ir apšaubāma. Latvijā jau pastāv detalizētas prasības transfertcenu dokumentācijai – vietējais ziņojums (local file) ietver tieši to pašu informāciju, tikai to var iesniegt WORD vai PDF formā. Līdz ar to rodas pamatots jautājums – kāda ir šādas normas pievienotā vērtība?

Faktiski tiek radīts pienākums, kas dublē esošo dokumentāciju, tikai pieprasot to citā datu formātā. Tas nozīmē papildu administratīvo slogu uzņēmumiem, kuriem būs jāpielāgo grāmatvedības un IT sistēmas, lai esošo informāciju pārveidotu atbilstoši jaunajam formātam.
Šo risinājumu nevaru saukt par inovāciju transfertcenu uzraudzībā, jo:

1.  informācijas saturs būtiski nemainās;
2.  uzraudzības kvalitāte neuzlabojas – Valsts ieņēmumu dienests (VID) jau šobrīd var pieprasīt šos pašus datus no esošās dokumentācijas;
3.  uzņēmumiem pieaug atbilstības izmaksas bez reāla ieguvuma.

Ja mērķis patiešām būtu procesu digitalizācija, normai vajadzētu aizstāt esošo vietējo dokumentāciju ar strukturētu datu formu. Taču šobrīd paredzēts, ka abi pienākumi pastāvēs paralēli, radot dublēšanos un neskaidrību par to, kuram dokumentam ir prioritāte.

NEPIETIEKAMA SKAIDRĪBA AR MĒRĶI

No normatīvo aktu viedokļa trūkst skaidra mērķa pamatojuma – kā tieši šī informācijas strukturēšana uzlabos transfertcenu risku uzraudzību? Ja iecere ir automatizēta datu analīze VID līmenī, tad šādam solim būtu jāseko ar detalizētu tehnisko specifikāciju, datu formāta aprakstu un pārejas mehānismu. Pašlaik no normas teksta tas nav nolasāms. Bez šiem skaidrojumiem norma drīzāk izskatās pēc formāla soļa, kas rada birokrātisku pienākumu, nevis pēc reāla uzlabojuma nodokļu administrēšanā.

UZŅĒMUMU SKATĪJUMS: VĒL VIENS PIENĀKUMS BEZ REĀLA IEGUVUMA

No uzņēmumu perspektīvas šī norma nozīmē vēl vienu prasību, kas palielina sagatavošanās izmaksas un dublē jau sniegto informāciju. Tā nerada lielāku nodokļu caurskatāmību vai vienkāršību, bet gan risku, ka uzņēmumi nonāks situācijā, kur vieni un tie paši dati būs jāsagatavo vairākos dažādos formātos. Tas īpaši apgrūtina uzņēmumus ar ierobežotiem resursiem un sarežģītām starptautiskām struktūrām.

POLIJAS PIEREDZE

Līdzīga prasība jau vairākus gadus pastāv Polijā, kur nodokļu administrācija ieviesa elektronisku transfertcenu ziņojumu (TPR). Polijas piemērs skaidri parādīja, ka, lai arī šāds formāts teorētiski atvieglo datu apstrādi valsts pusē, tas būtiski palielina slogu uzņēmumiem. Daudziem uzņēmumiem nācās ieguldīt ievērojamus resursus datu pārstrukturēšanā, un kļūdu risks pieauga, jo jebkura neatbilstība starp TPR datiem un vietējo transfertcenu dokumentāciju tika traktēta kā potenciāls pārkāpums.

Rezultātā Polijas pieredze demonstrē, ka šāda pieeja nav efektīva, ja netiek ieviesta kopā ar sistēmisku vienkāršošanu – piemēram, ja strukturētais pārskats neaizstāj, bet tikai papildina esošo dokumentāciju. Līdzīga situācija veidojas arī Latvijā, kur likumprojekta redakcija paredz paralēlu pastāvēšanu gan vietējai transfertcenu dokumentācijai, gan jaunajam kontrolēto darījumu pārskatam.

KO TAS NOZĪMĒ PRAKSĒ?

Transfertcenu regulējums paredz diferencētu pieeju – uzņēmumiem, kuru kontrolēto darījumu kopsumma pārsniedz 250 000 EUR, bet nepārsniedz 5 miljonus EUR, bija pienākums transfertcenu dokumentāciju sagatavot, taču iesniegšana Valsts ieņēmumu dienestam tikai pēc tā pieprasījuma, proti, 30 dienu laikā. Līdz ar to praksē daudzi uzņēmumi dokumentāciju sagatavoja tikai tad, kad VID jau bija uzsācis pārbaudi vai lūdzis to iesniegt.

Ieviešot kontrolēto darījumu pārskatu, šī pieeja būtiski mainās. Strukturēto datu pārskats būs jāsniedz proaktīvi – neatkarīgi no tā, vai VID ir izteicis pieprasījumu vai nē. Citiem vārdiem sakot, šī norma būtībā padara transfertcenu dokumentācijas iesniegšanu obligātu visiem uzņēmumiem, kuru darījumu apjoms pārsniedz noteikto slieksni.

Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri līdz šim uzskatīja transfertcenu dokumentāciju par “rezerves” materiālu, kas jāgatavo tikai pēc nepieciešamības, tagad būs spiesti šo dokumentāciju sagatavot laikus gan ierastajā, gan strukturēto datu.

Likumprojekta virzība otrajā lasījumā liecina, ka izmaiņu pieņemšana ir tikai laika jautājums. Taču to saturs drīzāk rada papildu birokrātisku pienākumu, nevis veicina digitalizāciju vai efektivitāti. Ja mērķis patiešām ir modernizēt transfertcenu uzraudzību, tad nepieciešams vienots elektronisks risinājums, kas aizstāj esošo dokumentāciju, nevis to dublē. Pretējā gadījumā “kontrolēto darījumu pārskats” kļūs par vēl vienu simbolisku regulējumu, kas labi izskatās uz papīra, bet praksē tikai palielina administratīvo slogu.