Vēlies nopirkt aktīvu, bet klāt ir pārdevēja kreditori?

Klienta gandarījums par jaunu posmu viņa uzņēmējdarbības attīstībā bija vairojis pārliecību par šķietami izdevīgu darījumu. Sarunu Juris (vārds mainīts) sāka ar norādi, ka ir atradis tieši to, kas viņam nepieciešams: ražotnes ēku un zemi, ko par pievilcīgu cenu pārdod konkurējošs uzņēmums, kura saimnieciskā darbība faktiski jau tuvojas noslēgumam.

Tomēr sarunas gaitā kļuva skaidrs, ka darījuma priekšmets nav tikai nekustamais īpašums. Juris pieminēja arī ražošanas iekārtas, bet pēc dažiem precizējošiem jautājumiem atklājās, ka tiks pārņemti vai pārjaunoti arī piegādes līgumi, kas nodrošina ražošanai nepieciešamās izejvielas, kā arī darbu turpinās trīs būtiski darbinieki, bez kuriem ražošanas process faktiski nebūtu iespējams.

Juris (vārds mainīts) iepriekš bija dzirdējis par uzņēmuma pāreju – gan saistībā ar strīdiem ar VID, gan ar citiem kreditoriem. Tādēļ pārdevējs piedāvāja darījumu strukturēt tā, lai katram aktīvu vai tiesību elementam tiktu sagatavots atsevišķs līgums: nekustamā īpašuma pirkuma līgums, kustamās mantas pirkuma līgums, cesijas līgumi par piegādes līgumu pārņemšanu, kā arī jauni darba līgumi ar izraudzītajiem darbiniekiem. Šādas struktūras pamatā bija šķietami vienkārša loģika: ja katra darījuma sastāvdaļa tiek iegādāta atsevišķi, pircējs iegūst tikai konkrētus aktīvus un tiesības, nevis pārņem pārdevēja saistības vai atbildību par tā parādiem.

Tomēr uzņēmuma pārejas gadījumā izšķiroša nozīme nav tikai tam, cik līgumos darījums ir sadalīts vai kā šie līgumi ir nosaukti. Būtiski ir izvērtēt darījuma ekonomisko un funkcionālo saturu, proti, vai pircējam faktiski tiek nodots tāds aktīvu, līgumu, darbinieku un citu elementu kopums, kas ļauj turpināt līdzšinējo saimniecisko darbību vai tās patstāvīgu daļu.

Kā nošķirt aktīvu iegādi no uzņēmuma pārejas?

Vērtējot darījumu, izšķiroša nozīme nav līgumu skaitam, to nosaukumiem vai darījuma tehniskajai struktūrai. Noteicošais ir darījuma ekonomiskais un funkcionālais saturs jeb tas, kas faktiski tiek nodots pircējam un vai šis kopums ļauj turpināt līdzšinējo saimniecisko darbību vai tās patstāvīgu daļu.

Tādēļ tas vien, ka darījums sadalīts vairākos atsevišķos līgumos, pats par sevi nemaina tā juridisko dabu. Ja pircējs iegādājas nekustamo īpašumu, kustamo mantu, būtiskos līgumus, ražošanas iekārtas un pārņem daļu no darbiniekiem tādā apjomā, ka šie elementi kopā veido funkcionējošu saimniecisku vienību, pastāv būtisks risks, ka šāds darījums tiks kvalificēts nevis kā atsevišķu aktīvu iegāde, bet gan kā uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pāreja.

Komerclikuma 18. pants uzņēmumu definē kā organizatoriski saimniecisku vienību, kurā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi, kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai. Šī definīcija neprasa, lai uzņēmuma pāreja notiktu ar vienu līgumu vai vienu darījuma dokumentu. Tā vērsta uz funkcionālu kopumu – aktīvu, tiesību, līgumisko attiecību un citu saimniecisku labumu kopumu, kas kopā ļauj veikt vai turpināt komercdarbību.

Savukārt Komerclikuma 20. pants nosaka uzņēmuma pārejas būtiskākās tiesiskās sekas. Ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai attiecīgās patstāvīgās daļas saistībām. Par saistībām, kas radušās pirms uzņēmuma pārejas un kuru izpildes termiņš vai nosacījums iestājas piecu gadu laikā pēc pārejas, uzņēmuma nodevējs un ieguvējs atbild solidāri. Turklāt vienošanās, kas ir pretēja šiem noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz trešajām personām.

Praktiski tas nozīmē, ka pārdevējs un pircējs savstarpēji var vienoties par darījuma sadalīšanu vairākos līgumos un par saistību sadalījumu savās iekšējās attiecībās. Tomēr šāda vienošanās pati par sevi nav saistoša kreditoriem, nodokļu administrācijai vai citām trešajām personām, ja pēc darījuma faktiskā satura ir notikusi uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pāreja.

Līdz ar to Jura iecerētā piecu vai sešu atsevišķu līgumu struktūra pati par sevi neatrisina uzņēmuma pārejas risku. Ja pircējs pārņem tādu elementu kopumu, kas padara biznesu darboties spējīgu – piemēram, ražotnes ēku, iekārtas, piegādes ķēdi un galvenos darbiniekus –, tad pēc būtības viņš var tikt uzskatīts par uzņēmuma ieguvēju, nevis tikai atsevišķu aktīvu pircēju.

Tieši šādā veidā Juris, lai gan formāli iegādātos tikai “atsevišķus aktīvus”, varētu nonākt situācijā, kurā pārdevēja kreditori varētu vērst prasījumus arī pret viņu kā uzņēmuma ieguvēju. Citiem vārdiem sakot, uzņēmuma pārejas risku nevar droši novērst tikai ar darījuma sadalīšanu vairākos līgumos. Izšķirošais vienmēr būs tas, vai pircējam faktiski tiek nodots darboties spējīgs bizness vai tā patstāvīga daļa.

Kā rīkoties, ja pastāv uzņēmuma pārejas risks?

Ne katra aktīvu iegāde ir uzņēmuma pāreja. Ja pircējs no maksātnespējīga konkurenta iegādājas tikai ražotnes ēku un iekārtas, integrē tās savā jau esošajā saimnieciskajā darbībā, neizmanto pārdevēja zīmolu un nepārņem ne darbiniekus, ne būtiskos piegādes līgumus, parasti nav pamata secināt, ka tiek saglabāta iepriekšējās saimnieciskās vienības identitāte. Šādā gadījumā darījums pēc būtības ir atsevišķu aktīvu iegāde, un Komerclikuma 20. pantā paredzētās uzņēmuma pārejas sekas parasti neiestājas.

Jura gadījums bija atšķirīgs. Viņš nevēlējās iegādāties tikai atsevišķus aktīvus. Viņu interesēja tieši tas elementu kopums, kas padarīja mērķa biznesu darboties spējīgu: ražotnes ēka, iekārtas, piegādes ķēde un galvenie darbinieki. Šādā situācijā vairāku līgumu forma pati par sevi nemaina darījuma ekonomisko saturu.

Tādēļ reāla aizsardzība šādos darījumos nav panākama tikai ar dokumentu sadalīšanu vairākos līgumos. Tā sākas ar rūpīgu juridisko, finanšu un nodokļu izpēti par pārdevēja saistībām, kreditoru prasījumiem, darba tiesiskajām attiecībām, nodokļu riskiem un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt pircēja atbildību pēc darījuma noslēgšanas. Tikpat būtiski ir darījuma dokumentos paredzēt atbilstošas pārdevēja garantijas, apliecinājumus, atlīdzības pienākumu un citus mehānismus, kas tieši adresē uzņēmuma pārejas risku.

Vai ir risinājums?

Pirms darījuma noslēgšanas ir vērts uzdot vienkāršu, bet juridiski ļoti būtisku jautājumu: vai iegādāto aktīvu, līgumu, darbinieku, zīmola un citu elementu kopums ļautu pircējam turpināt to pašu vai būtiski līdzīgu saimniecisko darbību, kādu līdz šim veica pārdevējs?

Ja atbilde ir apstiprinoša vai par to ir šaubas, pastāv būtisks risks, ka darījums var tikt kvalificēts kā uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pāreja neatkarīgi no tā, cik atsevišķos līgumos puses to ir sadalījušas. Šādā brīdī īpaši svarīgi ir ne tikai izvēlēties pareizu darījuma struktūru, bet arī savlaicīgi noteikt izpētes apjomu, pārbaudīt pārdevēja saistības un sagatavot darījuma dokumentus tā, lai uzņēmuma pārejas risks būtu identificēts, izvērtēts un pēc iespējas praktiski pārvaldīts.

Pieņemiet informētus lēmumus!