Uzņēmums bankrotē – vai valdes loceklis maksā no savas kabatas?

Kad uzņēmums nonāk maksātnespējā, valdes loceklim risks kļūst personīgs. Kreditori nav atguvuši naudu, uzņēmuma kontos līdzekļu nav, un administrators sāk vērtēt, vai zaudējumus iespējams piedzīt no bijušās vadības.

Tā nav reta situācija. Maksātnespējas kontroles dienesta dati rāda, ka 2025. gadā Latvijā pasludināti 269 juridisko personu maksātnespējas procesi. Vēl būtiskāk – 52 % gadījumu tika sastādīts ziņojums par mantas neesamību. Tas nozīmē, ka vairāk nekā katrā otrajā šādā procesā uzņēmumā faktiski nav mantas, no kuras segt kreditoru prasījumus. Nenodrošinātie kreditori 2025. gadā vidēji atguva 20 centus no viena eiro. Šādā vidē prasības pret valdi kļūst par praktisku, nevis teorētisku risku. (Maksātnespējas kontroles dienests)

Nesenajā apgabaltiesas spriedumā tiesa atkal pievērsās valdes atbildības jautājumam – administrators no bijušā valdes locekļa prasīja piedzīt zaudējumus, ko sabiedrība nebija samaksājusi nodokļos, uzskatot, ka sabiedrībai šī summa radusies valdes bezdarbības dēļ. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja pilnā apmērā. Apelācijas tiesa pieeju laboja un piedzina tikai nokavējuma naudu, pārējā daļā prasību noraidot. Te ir stāsts par robežu starp uzņēmuma parādu un valdes locekļa personisko atbildību.

Ar uzņēmuma parādu vien nepietiek

Galvenais akcents – tiesa šajā lietā no visas prasības (nodokļu parāds) apmierināja tikai nokavējuma procentus, jo administrators nebija pierādījis, ka reģistrācija PVN reģistrā (ko valdes loceklis nebija paveicis, iestājoties kritērijiem) būtu samazinājusi nodokļa summu. Nodokļu pamatparāds pastāv neatkarīgi no valdes locekļa rīcības – atbildību rada tikai nokavējums un sankcijas, kas ir bezdarbības tiešas sekas.

Tiesa atgādināja pamatprincipu: valdes loceklis neatbild automātiski par visu, ko uzņēmums nav samaksājis. Lai iestātos valdes atbildība, ir jāpierāda trīs lietas, proti (a) sabiedrībai ir nodarīti zaudējumi; (b) ir bijusi konkrēta valdes locekļa darbība vai bezdarbība; (c) pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un zaudējumiem. Tikai pēc tam valdes loceklim rodas pienākums pierādīt, ka viņš rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.

Apelācijas tiesa secināja, ka konkrētajā lietā nebija pietiekami pamatots, kā valdes locekļa rīcība būtu radījusi visu pieteikto parādu. Citiem vārdiem – ne katra sabiedrības saistība kļūst par valdes locekļa radītu zaudējumu tikai tāpēc, ka uzņēmums vēlāk bankrotē.

Taču tiesa atzina arī pretējo: ja valdes bezdarbība izraisa papildu saistību pieaugumu, piemēram, nokavējuma naudu, šī daļa gan var kļūt par personisku atbildību. Šajā lietā tieši nokavējuma procenti par nodokļu laicīgu nesamaksu tika atzīti par valdes locekļa bezdarbības tiešām sekām.

No šī sprieduma secināms, ka valdes loceklis nav uzņēmuma visu parādu galvotājs, bet viņš var atbildēt par tām sekām, kuras pats ir radījis ar kavēšanos, pasivitāti vai nepienācīgu kontroli. Tiesa uzsvēra vēl vienu būtisku aspektu – prasības pamatu nevar paplašināt tiesvedības gaitā. Ja prasība celta par vienu konkrētu rīcību, tiesa nevar atbildību balstīt uz citiem apstākļiem, kas prasībā nav pienācīgi norādīti.

Tas ir svarīgi abām pusēm. Administratoram prasība jāformulē precīzi. Valdes loceklim savukārt jāskatās ne tikai uz summu, bet arī uz to, vai prasībā vispār ir izskaidrota zaudējumu rašanās ķēde.

Lai tomēr neiekļūtu šādās situācijās, valdes locekļa aizsardzība sākas nevis tiesā, bet ikdienas pārvaldībā. Praktiski tas nozīmē: (a) būtiskus lēmumus dokumentēt; (b) termiņus un saistības kontrolēt sistemātiski; (c) finanšu grūtību gadījumā rīkoties savlaicīgi; (d) saglabāt pierādījumus, ka lēmumi pieņemti sabiedrības interesēs; (e) neatstāt novārtā situācijas, kurās saistības var pieaugt kavējuma dēļ.

Uzņēmuma maksātnespēja pati par sevi nenozīmē, ka valdes loceklim būs jāmaksā no savas kabatas. Taču tā rada vidi, kurā valdes rīcība tiks vērtēta īpaši rūpīgi: parādu neveido personiskas atbildības fakts, bet to gan var veidot pierādīta bezdarbība ar konkrētām finansiālām sekām.