Vai transfertcenu korekcija ir apliekama ar PVN?

Pēdējā laikā Eiropas Savienības tiesas (EST) ir pieņēmusi vairākus spriedumus par transfertcenu un PVN savstarpējo saikni. Uzņēmumiem būtu lietderīgi izvērtēt, kā šie spriedumi var ietekmēt to cenu politiku un nodokļu bāzi grupas iekšējos darījumos.

Iepriekšējā rakstā par transfertcenu korekcijām (šeit) tika plaši apskatīts to tvērums un aktualitātes. Šajā rakstā savukārt, nedaudz plašāk izskatīsim PVN un transfertcenu mijiedarbību.

Kā iepriekš rakstījām, tad ilgu laiku Eiropas Savienības tiesiskajā telpā pastāvēja uzskats, ka transfertcenu korekcijas automātiski nav PVN objekts. Taču šī prakse sāka mainīties un tādēļ izskatīsim jautājumu sīkāk, balstoties uz nesenajiem EST spriedumiem par šo.

Gadījums, kad PVN ir maksājams par veikto korekciju

Tātad, atsvaidzinot atmiņā iepriekšējā rakstā minēto, EST lietā Arcomet Towercranes SRL C-726/23 atzina, ka transfertcenu korekcija var būt PVN objekts, ja tā pēc būtības ir uzskatāma par atlīdzību par sniegto pakalpojumu.

Lietā starp saistītajām pusēm bija paredzēta atlīdzība par pušu veiktajām darbībām tādā apmērā, kas atbilstu summai, kura nepieciešama, lai Rumānijas sabiedrība tiktu nostādīta ekonomiskajā situācijā, kas ir samērīga ar tās faktiski veiktajām funkcijām un uzņemtajiem riskiem. Vienlaikus tika noteikts, ka šī atlīdzības pozīcija nosakāma pusēm savstarpēji vienojoties, balstoties uz darījuma neto peļņas metodes piemērošanu. Beļģijas sabiedrība, par tās sniegtajām vadības pakalpojumiem Rumānijas saistītam uzņēmumam, reizi gadā izrakstīja rēķinu, kura apmērs bija atkarīgs no Rumānijas sabiedrības peļņas līmeņa (nosakot, ka daļa, kas pārsniedz noteiktu robežu arī sastādīs atlīdzību par šādiem pakalpojumiem, bet ja nesasniegs zemāko robežvērtību – Beļģijas uzņēmums atlīdzinās “pārmērīgos” izdevumus).

EST norādīja, ka izšķiroša nozīme ir tam, vai starp pusēm pastāv tieša saikne starp pakalpojuma sniegšanu un saņemto maksājumu. Savukārt gadījumos, kad transfertcenu korekcija ir veikta tikai tiešo nodokļu vajadzībām, piemēram, peļņas līmeņa izlīdzināšanai bez tiešas sasaistes ar konkrētu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, tā var nebūt uzskatāma par PVN objektu.

EST lietā secināja, ka šāda saikne konkrētajā gadījumā pastāvēja un PVN korekcijas rēķinam bija piemērojams.

Gadījums, kad PVN nav maksājams par veikto korekciju

EST ir pasludinājusi spriedumu lietā Stellantis Portugal (C-603/24), kurā tika vērtēta transfertcenu korekciju PVN piemērošana grupas ietvaros, lai nodrošinātu atbilstību tirgus cenas principam.

Saskaņā ar līgumu starp ražošanas uzņēmumu un izplatītāju, izplatītājam tika garantēta noteikta peļņas norma par iegādātajiem un tālāk pārdotajiem transportlīdzekļiem. Atbilstoši šim līgumam ražošanas uzņēmums koriģēja transfertcenas, ņemot vērā izplatītājam radušās izmaksas, tostarp automobiļu iegādes izmaksas, remonta izdevumus, mārketinga un administratīvās izmaksas, kā arī izrakstīja kredītrēķinus un debetrēķinus (Transfertcenu korekcijas). Šajā lietā tika vērtēts, vai šīs korekcijas varētu tikt uzskatītas par atlīdzību par transportlīdzekļu remonta pakalpojumiem.

Veiktās korekcijas aptvēra ne tikai remonta izmaksas, ko dīleri bija izrakstījuši izplatītājam, bet arī uzņēmuma darbības izmaksas kopumā. EST atzīmēja, ka izplatītājam nebija garantijas saņemt atsevišķu kompensāciju par remonta izmaksām gadījumā, ja noteiktā peļņas norma jau būtu sasniegta. Tādēļ tiesa secināja, ka iespējamā saikne starp remonta pakalpojumiem un transfertcenu korekcijām ir tikai netieša. Tāpat no lietas materiāliem neizrietēja, ka izplatītājs būtu rīkojies ražošanas uzņēmumu vārdā attiecībā uz remonta pakalpojumiem.

Tādējādi, EST secināja, ka transfertcenas korekcija attiecībā uz transportlīdzekļiem, kurus grupas ražošanas uzņēmums iepriekš pārdevis izplatīšanas uzņēmumam, pati par sevi nav uzskatāma par atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu no izplatītāja puses. Lai šādu maksājumu kvalificētu kā atlīdzību par pakalpojumu, starp pusēm jāpastāv juridiskām attiecībām, kuru ietvaros izplatītājs sniedz konkrēti identificējamu pakalpojumu pret atlīdzību. Tā kā grupas uzņēmumu noslēgtais līgums paredzēja tikai transportlīdzekļu pārdošanu, nevis pakalpojumu sniegšanu, EST atzina, ka šādas tiesiskās attiecības nepastāv. Spriedums uzsver, cik būtiska no PVN viedokļa ir grupas iekšējo līgumu pareiza strukturēšana.

Latvijas prakse

Iepriekšējā rakstā minējām, ka VID prakse jautājumā par transfertcenu korekciju un PVN mijiedarbību, atbilst EST tiesu praksei, kā piemēram minēts VID 2026. gada 14. aprīļa uzziņā Nr. P005-17/8.6.4/20961 par PVN piemērošanu transfertcenu korekcijām, kurā VID skaidro, ka:

1. Transfertcenu korekcija ietekmē PVN gadījumos, kad korekcija ir saistīta ar PVN apliekamo darījumu, un šo cenu korekciju var tieši sasaistīt ar iepriekš veiktu konkrēti identificētu darījumu. Šādā gadījumā tiek koriģēta iepriekš veiktā darījuma cena (vērtība) un darījumā iesaistītās puses par to ir vienojušās.
2. Savukārt, ja cenu korekcijai nav tiešas saiknes ar sākotnējo piegādi, bet gan cenu korekcija paredz sasniegt noteiktu peļņas maržu, tad šāda cenu korekcija nav PVN objekts un jāuztver kā maksājumu, kas ir ārpus PVN piemērošanas tvēruma.

Secinājums

Viens no PVN pamatprincipiem paredz, ka pakalpojuma sniegšanai jāpastāv tiešai saiknei starp identificējamu pakalpojumu un atlīdzību, balstoties uz tiesiskām attiecībām starp pusēm.

No PVN skatu punkta būtiski atzīmēt, ka noteiktos apstākļos retrospektīva cenas samazināšana var ietekmēt apliekamo vērtību. Ja tiek secināts, ka nav notikusi atsevišķa pakalpojumu sniegšana un starp pusēm nav citu darījumu, tad, raugoties no transfertcenu perspektīvas, transfertcenu korekciju mērķis, visticamāk, ir koriģēt preču/pakalpojumu cenu, lai nodrošinātu atbilstību tirgus cenas principam. Transfertcenu korekcijas netiek veiktas atrauti no pamata darījuma – tās ir paredzētas konkrētā darījuma cenas pielāgošanai starp saistītām personām. PVN vajadzībām iepriekš noteikto atlīdzību par preču piegādi iespējams koriģēt tikai tad, ja pastāv tieša saikne starp korekciju un sākotnējo piegādi.

Līdz ar to katra transfertcenu korekcija PVN kontekstā ir jāvērtē individuāli, analizējot darījuma ekonomisko būtību, pušu līgumiskās saistības un to, vai korekcija pēc būtības funkcionē kā atlīdzība par ar PVN apliekamu darījumu.

Kopumā, minētie spriedumi apliecina, ka izšķiroša nozīme PVN seku noteikšanā ir:

1. darījuma ekonomiskajai būtībai un
2. pušu noslēgtajiem līgumiem.

Tādēļ uzņēmumu grupām ieteicams pārskatīt grupas iekšējo līgumu struktūru un dokumentāciju, lai nodrošinātu gan atbilstību transfertcenu prasībām, gan korektu PVN piemērošanu.