Jūsu īpašums nodrošina svešu aizdevumu? Senāts maina praksi, nosakot ieķīlātāja regresa tiesības!
Trešās personas nodrošinājums ir izplatīts finansēšanas darījumos: viena sabiedrība ieķīlā savus aktīvus citas sabiedrības kredītam jeb akcionārs vai patiesais labuma guvējs nodrošina savas sabiedrības saistības ar personisko īpašumu, viens holdings ieķīlā savu mantu otra finansējumam. Nodrošinājuma devējs pats neaizņemas, bet dod savu mantu ķīlā, proti, uzņemas mantisku risku cita labā. Līdz šim šāds ieķīlātājs bija ierobežots tiesībās atgūt zaudēto no parādnieka, ja ieķīlāto mantu izmanto kreditora prasījuma apmierināšanai. Tomēr nesenā Senāta prakse liecina par judikatūras maiņu.
Aizņēmējs noslēdza ar banku aizdevuma līgumu. Saistību nodrošināja cita persona, ieķīlājot tai piederošu nekustamo īpašumu, pati aizdevumā neiesaistoties. Aizņēmējam pārtraucot maksājumus, banka vērsa piedziņu uz ieķīlāto īpašumu. Nodrošinājuma devējs vērsās tiesā pret parādnieku, prasot kompensēt mantas samazinājumu.
Kas mainās un kādēļ?
Civillikuma 1704. un 1705. panti paredz, ka galvinieks, kurš samaksā kreditoram parādnieka vietā, automātiski iegūst kreditora prasījumu pret parādnieku (subrogācija). Ieķīlātājam šādas tiešas normas nebija. 2017. gada spriedumā (SKC 76/2017) Senāts secināja, ka ieķīlātājam regresa tiesība nepienākas, jo galvojums ir saistību tiesība, bet ķīla – lietu tiesība. Rezultāts bija ekonomiski nekonsekvents: galvinieks un ieķīlātājs uzņemas līdzvērtīgu risku, bet aizsargāts bija tikai galvinieks.
Tomēr nekonsekvence ir novērsta – 2026. gada 27. maija spriedumā lietā Nr. SKC 32/2026 Senāts mainīja šo praksi, kvalificēja šo atšķirību kā atklātu likuma robu un to aizpildīja, pēc analoģijas attiecinot uz ieķīlātāju Civillikuma 1704. un 1705. pantu. Argumentācija balstās uz to, ka galvinieks un ieķīlātājs atrodas būtiski līdzīgā ekonomiskā stāvoklī – abi sekmē kredīta saņemšanu, uzņemoties risku cita parāda dēļ. Ieķīlātāja gadījumā prasījuma pāreja ir pat vēl jo vairāk pamatota, jo ieķīlātājs atšķirībā no galvinieka nevar pieprasīt, lai kreditors vispirms vēršas pret parādnieka mantu. Arī citu valstu prakse apstiprina šo pieeju: Vācijas Civilkodeksa 1143. paragrāfs un Austrijas Vispārējā civilkodeksa 1358. paragrāfs paredz, ka tas, kurš ar savu mantu sedz svešu parādu, iestājas kreditora tiesībās.
Līdz ar to kreditora prasījums pret galveno parādnieku turpmāk pāriet ieķīlātājam tādā apmērā, kādā tas apmierināts, pārdodot ieķīlāto lietu. Senāts nošķir divus neatkarīgus prasījumus:
Pirmais – subrogācijas ceļā iegūtais kreditora prasījums, kas pāriet automātiski, proti, kreditora prasījums, kas tagad apmierināts, pāriet ķīlas devējam. Proti, uz tā pamata pienākas tieši tik, cik kreditors saņēma no ķīlas realizācijas, ne vairāk.
Otrais – izriet no ieķīlātāja un parādnieka savstarpējām tiesiskām attiecībām, kas visbiežāk ir pilnvarojums vai neuzdota lietvedība. Uz šī pamata ieķīlātājs var prasīt izdevumu atlīdzināšanu, proti, sava mantas samazinājuma kompensāciju, tostarp ieķīlātā aktīva vērtību un ar tā realizāciju saistītās izmaksas. Šis prasījums pastāv neatkarīgi no subrogācijas prasījuma.
Atteikšanās no regresa tiesības ir iespējama, ja par to vienojas puses, bet netiek prezumēta. Tas nozīmē, ka, ja nodrošinājums ir dots, automātiski pieņem, ka ieķīlātājs rēķinās ar zaudētā atgūšanu no parādnieka; pretējais – ka ieķīlātājs no šīs tiesības atteicies – ir jāpierāda tam, kurš uz to atsaucas.
Kam noder šīs atziņas?
Grupas un akcionāru finansējumā nodrošinājuma devējam tagad ir garantēts pamats atgūt zaudēto no parādnieka, ja nodrošinājums tiek izmantots. Tā kā atteikšanās no regresa netiek prezumēta, pusēm ir vērts šo jautājumu skaidri noregulēt līgumā. Jo precīzāk noformēta pamatā esošā attiecība – pilnvarojums, grupas iekšējais aizdevums, kompensācijas vienošanās -, jo paredzamāka ir zaudētā atgūšana.
Nodrošinājuma strukturēšanā un due diligence turpmāk jāņem vērā, ka ieķīlātājam pastāv regresa prasījums pret parādnieku. Tas ietekmē grupas iekšējo saistību ainu, risku sadalījumu un parādnieka faktisko saistību apjomu.
Pieņemiet informētus lēmumus!
Nepieciešama palīdzība? Sazinieties ar mani
VIKTORIJA Cherkas
PARTNERE, ZVĒRINĀTA ADVOKĀTE
Viktorija ir starptautisko direktoriju atzīta Latvijas juridiskā eksperte projektu vadības un uzņēmumu iegādes un apvienošanās (M&A) jomās, t.sk. enerģētikas projektos (vēja un saules parku projektu attīstībā).
Tāpat Viktorija sniedz juridiskās konsultācijas ikdienas uzņēmējdarbības veikšanai – no uzņēmumu dibināšanas, pārvaldības, dalībnieku attiecību veidošanas, restrukturizācijas un citiem ar uzņēmējdarbību saistītiem jautājumiem. Vienlaikus Viktorija ir arī eksperte nekustamo īpašumu attīstības, iegādes un nomas jautājumos, kā arī sniedz palīdzību privātpersonām un uzņēmumiem jautājumos par relokāciju vai īpašumu iegādi Spānijā.