Būtisks pavērsiens valdes locekļu personiskās atbildības lietās

Nesen Eiropas Savienības Tiesa vērtēja būtisku jautājumu saistībā ar nodokļu parāda atlīdzināšanas procedūras piemērošanu pret valdes locekļiem par viņu vadīto komercsabiedrību nesamaksātajiem nodokļu parādiem.

Latvijā spēkā esošais regulējums

Latvijā valdes loceklis var tikt saukts pie personiskās atbildības par komercsabiedrības nodokļu parādu, ja vienlaikus izpildās pieci priekšnoteikumi:

1. nodokļu parāds pārsniedz 50 minimālās mēneša darba algas (2024. gadā – 35 000 euro);
2. komercsabiedrībai ir paziņots par nokavēto nodokļu piespiedu piedziņu;
3. pēc nodokļu kontroles uzsākšanas (vai pēc lēmuma par nodokļu audita uzsākšanu) tiek atsavināti komercsabiedrības aktīvi vai netiek pilnībā samaksāti nokavētie nodokļi;
4. ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību, proti, komercsabiedrībai nav mantas, uz kuru var vērst piedziņu;
5. komercsabiedrība nav izpildījusi pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu.

Latvija nav vienīgā valsts ar šādu regulējumu

Latvija nav vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā komercsabiedrības nodokļu parādus noteiktos gadījumos var solidāri piedzīt arī no valdes locekļa, kura pilnvaru laikā šāds nodokļu parāds ir radies. Līdzīgs regulējums pastāv Luksemburgā, Nīderlandē un Bulgārijā (un, iespējams, arī citās valstīs), un šāda regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesībām arvien biežāk vērtē Eiropas Savienības Tiesa.

Eiropas Savienības Tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka regulējums, kas pieļauj komercsabiedrību nodokļu parādu solidāru piedziņu no valdes locekļiem, atbilst Eiropas Savienības tiesībām, ja vien tas nerada situāciju, kurā valdes loceklis tiek saukts pie atbildības neatkarīgi no viņa vainas.

Proti:

1. valdes locekļa atbildība nevar būt automātiska tikai viņa statusa dēļ;
2. ir jāpastāv cēloņsakarībai starp valdes locekļa rīcību vai bezdarbību un radušos nodokļu parādu;
3. valdes loceklim ir jābūt iespējai atsaukties uz visiem faktiskajiem apstākļiem, kas apliecina, ka piedzenamais nodokļu parāds nav radies viņa vainas dēļ;
4. atbildības apmēram jābūt saistītam ar valdes locekļa rīcības rezultātā radīto mantas samazinājumu. Atbildība var ietvert arī nokavējuma naudu, ja tā ir nodokļu parāda neatņemama sastāvdaļa un ir ievērots samērīguma princips.

Tomēr nesen izskatītajā lietā tika vērtēts arī jautājums par to, vai valdes loceklim, no kura VID vēlas solidāri piedzīt komercsabiedrības nodokļu parādu, ir tiesības:

1. patstāvīgi apstrīdēt VID lēmumu, ar kuru komercsabiedrībai (nevis viņam personīgi) papildus aprēķināti budžetā maksājamie nodokļi;
2. apstrīdēt šo VID lēmumu arī tad, ja tas jau ir stājies spēkā un vairs nav apstrīdams.

Lai šo jautājumu būtu vieglāk izprast, aplūkosim lietas faktiskos apstākļus.

Lietas faktiskie apstākļi

Kādai komercsabiedrībai (nosauksim to par AAA) VID nodokļu kontroles rezultātā papildus aprēķināja budžetā maksājamos nodokļus.

Komercsabiedrība nokavēja termiņu VID lēmuma apstrīdēšanai, līdz ar to tas kļuva galīgs un vairs nebija apstrīdams. Tā kā komercsabiedrībai nebija līdzekļu papildus aprēķināto nodokļu samaksai, izveidojās nodokļu parāds.

Pēc kāda laika VID uzsāka nodokļu parāda atlīdzināšanas procedūru pret komercsabiedrības valdes locekli un pieprasīja viņam samaksāt komercsabiedrības nodokļu parādu.

Valdes loceklis nolēma apstrīdēt VID lēmumu, ar kuru attiecīgais nodokļu parāds bija aprēķināts komercsabiedrībai. Tomēr gan VID, gan tiesas šādu iespēju neatzina, norādot, ka:

1. valdes loceklis nav attiecīgā VID lēmuma adresāts, jo papildu nodokļi tika aprēķināti komercsabiedrībai. Līdz ar to tikai komercsabiedrībai bija tiesības šo lēmumu apstrīdēt. Turklāt valdes loceklis nav attiecīgā nodokļa maksātājs, tādēļ VID nebija pienākuma šo lēmumu adresēt arī viņam;
2. VID lēmums jau bija stājies spēkā un vairs nebija apstrīdams;
3. valdes loceklis bija persona, kas nodokļu kontroles laikā pārstāvēja komercsabiedrību, tādēļ viņam bija iespēja komercsabiedrības vārdā izmantot tiesības apstrīdēt VID lēmumu, taču tas netika darīts.

Eiropas Savienības Tiesas vērtējums

Strīds nonāca Eiropas Savienības Tiesā, kas nonāca pie atšķirīgiem secinājumiem.

Pirmkārt, tiesa norādīja, ka administratīvā lēmuma galīgums kalpo tiesiskās drošības nodrošināšanai, tādēļ VID principā nav pienākuma pārskatīt lēmumu, kas ir stājies spēkā. Tomēr tas neattiecas uz situācijām, kad valdes loceklim faktiski tiek liegtas tiesības pret viņu uzsāktajā procedūrā efektīvi apstrīdēt ar VID lēmumu konstatētos faktus. Šāds ierobežojums aizskar valdes locekļa tiesības uz aizstāvību.

Otrkārt, tiesa atzina, ka nodokļu parāda atlīdzināšanas procedūrā VID lēmums, ar kuru komercsabiedrībai aprēķināti papildu nodokļi, ir pierādījums, kuru valdes loceklim ir jābūt iespējai apstrīdēt. Turklāt šīs tiesības nevar būt atkarīgas no tā, vai viņam iepriekš bija iespēja šo lēmumu apstrīdēt komercsabiedrības vārdā.

Treškārt, valdes locekļa tiesības pakārtoti apstrīdēt komercsabiedrībai adresēto VID lēmumu neietekmē šā lēmuma galīgumu un saistošo spēku attiecībā uz pašu komercsabiedrību.

Ceturtkārt, valdes loceklim ir jābūt pieejai ne tikai pret viņu pieņemtā lēmuma pamatojumam, bet arī visiem lietas materiāliem, uz kuriem balstījusies iestāde, lai viņš varētu efektīvi paust savu viedokli par šiem apstākļiem.

Citiem vārdiem sakot, ne VID, ne tiesa nevar atteikties vērtēt visus pierādījumus, tostarp komercsabiedrībai adresēto VID lēmumu un tā pamatojumu, atsaucoties uz to, ka attiecīgais strīds nav izskatāms nodokļu parāda atlīdzināšanas procedūrā pret valdes locekli vai ka VID lēmums jau ir stājies spēkā.