Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva nav joks, bet – neizbēgamā realitāte

Šodien mēs biežāk un biežāk dzirdam tādus vārdus kā “sustainability” vai “ilgtspēja”, diemžēl lielai daļai uzņēmēju šie vardi ir tik pat saprotami kā abrakadabras burvju vārdi. Mēs dzīvojam ierobežotu resursu pasaulē, un sabiedrībā ar dažādām vēlmēm un interesēm, ir jāspēj rast līdzsvars starp sabiedrības (tostarp nākotnes) ieinteresētību dzīvot labvēlīgā vidē un saimnieciskās darbības nodrošināšanu un attīstības veicināšanu no otras puses.

Līdzās šā brīža spēkā esošajam regulējumam, uzņēmumiem Eiropas Savienībā, protams, arī Latvijā, ir rūpīgi jāseko līdzi jaunumiem saistībā ar Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvu (CSRD), kuras prasības būs jānodrošina ziņojot atbilstoši Eiropas Savienības Ilgtspējas ziņošanas standartiem (ESRS). 

Lai gan direktīva ir tikai projekts, tās gala redakcijas pieņemšana var tuvākajā laikā. Jāvērš uzmanība, ka direktīvas projektā jau tagad (nevar izslēgt, ka tas tiks atstāts bez izmaiņām) ir paredzēts, ka ziņošanas pienākums stāsies spēkā 2024. gadā un attieksies uz 2023.gadu un turpmākiem finanšu gadiem. Jau šobrīd uzņēmējiem būtu lietderīgi  izvērtēt, vai uz tiem būs attiecināma direktīva, kādas prasības būs jāievēro un kāda ir nepieciešamā turpmākā rīcība. Piemēram, uzņēmums var sākt izvērtēt, kāda ir tā rīcībā esošā informācija, dati, vai uzņēmumā ir izstrādāta iekšējo procesu sistēma un kā tā tieši darbojas.

Savukārt, ja direktīvas prasības uz uzņēmumu neattieksies, varbūt pastāv kāds uzņēmuma darbībai vai attīstībai stratēģiski svarīgs iemesls, lai uzņēmums brīvprātīgi izvēlētos veikt direktīvā noteiktos pienākumus. Piemēram, tas palīdzētu piekļūt finanšu instrumentiem, vai, piemēram, uzņēmuma īpašnieki varētu būt atklātāki par sava kapitāla pārvaldību un līdz ar to interesantāki arvien vairāk pieaugošai, ilgstspējīgi domājošai sabiedrības daļai.                              

Ir paredzēts, ka sākumā direktīva tiks piemērota lielām kompānijām, kurās ir nodarbināti vairāk kā 250 darba ņēmēji, kuru gada apgrozījums ir lielāks par 40 miljoniem vai aktīvu kopējā summa ir lielāka par 20 miljoniem. Vienlaikus jāseko līdzi, vai uzņēmums ir publiska kompānija, kas nodarbina ne mazāk par 10 darba ņēmējiem vai kurai ir vairāk par 20 miljoniem apgrozījuma. Prasības varētu tikt attiecinātas arī uz Eiropas Savienībā nereģistrētiem uzņēmumiem, bet ar Eiropas Savienības regulētā tirgū esošiem vērtspapīriem. Tapāt ir paredzēts, vēlāk samērīgas direktīvas prasības varētu tikt attiecinātas arī uz maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Tā, piemēram, nefinanšu paziņojumi būs jāpārbauda un jāapstiprina revidentam. Prasība pēc obligāta revidenta atzinuma tiek ieviesta, lai uzņēmumi ievērotu jaunos ilgtspējas standartus. Direktīva paredz, ka uzņēmumiem būs jasniedz šada informacija:

1. a) par vides faktoriem, tostarp informāciju par:
2. i) klimata pārmaiņu mazināšanu;
3. ii) pielāgošanos klimata pārmaiņām; 

iii) ūdens un jūras resursiem; 

1. iv) resursu izmantošanu un aprites ekonomiku;
2. v) piesārņojumu; 
3. vi) bioloģisko daudzveidību un ekosistēmām.
4. b) par sociālajiem faktoriem, tostarp informāciju par:
5. i) vienādām iespējām visiem, tostarp par dzimumu līdztiesību un vienādu darba samaksu par vienādu darbu, apmācībām un prasmju attīstību, kā arī cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu un iekļaušanu;
6. ii) darba apstākļiem, tostarp drošu un pielāgojamu nodarbinātību, algām, sociālo dialogu, koplīgumu slēgšanu un darbinieku iesaisti, darba un privātās dzīves līdzsvaru un veselīgu, drošu un labi pielāgotu darba vidi;

iii) to cilvēktiesību, pamatbrīvību, demokrātijas principu un standartu ievērošanu, kas noteikti Starptautiskajā cilvēktiesību hartā un citās galvenajās ANO cilvēktiesību konvencijās, Starptautiskās Darba organizācijas Deklarācijā par pamatprincipiem un pamattiesībām darbā, SDO pamatkonvencijās un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

1. c) informāciju, par pārvaldības faktoriem, tostarp informāciju par: 
2. i) uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru lomu, tostarp attiecībā uz ilgtspējas jautājumiem, un to sastāvu;
3. ii) darījumdarbības ētiku un korporatīvo kultūru, tostarp korupcijas un kukuļošanas apkarošanu;

iii) uzņēmuma politisko iesaisti, tostarp lobēšanas darbībām;

1. iv) attiecību ar darījumdarbības partneriem pārvaldību un kvalitāti, tostarp maksājumu praksi;
2. v) uzņēmuma iekšējās kontroles un riska pārvaldības sistēmām, tostarp saistībā ar uzņēmuma ziņojumu sniegšanas procesu.

Jāatzīmē, ka Vides standarti būs saistoši neatkarīgi no uzņēmuma nozares. Tie paredz noteiktas un konkrētas informācijas sniegšanu par piesārņojuma, ūdens un jūras resursu, bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas un aprites ekonomikas jomām. Tie arī iekļauj Eiropas Taksonomijas prasības, tostarp attiecībā uz finansiālo pakļautību fiziskajiem un pārejas riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām.

Var redzēt, ka direktīva paredz plašas informācijas ziņošanas pienākumu par trim ļoti būtiskām un apjomīgām jomām. Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka valdēm būs jānodrošina, ka tās spēj pārvaldīt direktīvas informācijas atklāšanu — būs jāpārskata pašreizējās iekšējās politikas, būs skaidri jādeleģē atbildība par darbībām, kā arī valdēm būs jāapsver, vai to pašreizējā ziņošanas prakse pienācīgi aptver juridiskos pienākumus vai arī būs nepieciešams veikt papildus darbības.

Uzņēmumiem būs arī jāuzrauga un jāoptimizē sava rīcība, reaģējot uz tādiem jautājumiem kā bērnu darbs, darbinieku ekspluatācija, droši un veselīgi darba apstākļi, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un piesārņojums. Šim nolūkam būs jāveic šādas darbības saistībā ar uzticamības pārbaudēm:

1. iestrādāt pārbaudes procedūru savās politikās;
2. identificēt faktisko vai iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi;
3. novērst vai mazināt iespējamo ietekmi;
4. izbeigt vai samazināt faktisko ietekmi;
5. izveidot un uzturēt sūdzību kārtību;
6. uzraudzīt pārbaudes politikas un pasākumu efektivitāti;
7. publiski ziņot par pārbaudi.

Ņemot vērā informācijas izpaušanas pienākumu straujo attīstību, uzņēmumiem jau tagad tiek un tiks uzlikti vairāki papildu ziņošanas / izpētes pienākumi par plašu jautājumu loku, ar informācijas izpaušanu saistītas prasības, kas tikai turpināsies pieaugt. Tāpēc ir svarīgi sekot līdz attīstības tendencēm šajā virzienā vai vērsties pie profesionāļiem.