Atbildība par sevi un citiem

Tas tiešām ir noticis – 2020. gada 12. martā, ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2020. gada 11. marta paziņojumu, ka Covid-19 ir sasniedzis pandēmijas apmērus, Ministru kabinets ir izsludinājis ārkārtējo situāciju visā valstī.⁸ Šādu situāciju Ministru kabinets var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.⁹ Šajā gadījumā katastrofas cēlonis ir bioloģiskā dabas katastrofa jeb Covid-19, kas strauji izplatās no citām pasaules valstīm jeb “Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām”.

Tādējādi Ministru kabinets līdz 2020. gada 14. aprīlim ir noteicis īpašu tiesisko režīmu, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.¹⁰ Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 “Par ārkārtas situāciju” (turpmāk – Rīkojums) ir publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, un tas kā oficiālā publikācija ir publiski ticams un saistošs, proti, neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.¹¹ Līdz ar to šobrīd ikvienam Latvijas iedzīvotājam līdzās normatīvajos tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem ir saistošs arī Ministru kabineta rīkojuma saturs, t.sk. tajā noteiktie pienākumi, ieteikumi un aicinājumi.

Ņemot vērā mācību procesa norises klātienē pārtraukšanu visās izglītības iestādēs¹² un ilgi gaidītās izglītojamo pavasara brīvdienas, šobrīd nereti apkārt ir jaušams vecāku satraukums par ieplānotajām brīvdienām ārvalstīs – braukt vai nebraukt? No vienas puses, bērniem ir apsolīta atpūta pūkainā sniegā Francijas Alpos, kādā siltā vietā Spānijā vai jebkurā citā pasaules nostūrī, ceļojums ir saplānots un apmaksāts un visa ģimene gaida brīvdienas jau kopš Ziemassvētkiem, no otras puses – epidēmija, pandēmija, katastrofas draudi, Rīkojums, slēgtas robežas un cienījama vecuma vecmāmiņa mājās, kuras inficēšana ar Covid-19, atgriežoties no jaukā ceļojuma, var beigties ar ne tik jaukām sekām. Katram iemesli savi.

Tomēr jāņem vērā, ka Rīkojuma 4.11. punktā ir noteikts aicinājums fiziskām personām atturēties no ārvalstu braucieniem. Minētais aicinājums attiecas un ir saistošs visām fiziskām personām, t.sk. vecākiem un bērniem, kuri ar lielu nepacietību gaida skolēnu brīvlaiku, kuru pavadīt “Covid-19 skartajās valstīs un teritorijās” un ne tikai. Savukārt Rīkojuma 4.12. punkts jau paredz personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, konkrētu rīcību un pienākumu veikt īpašus piesardzības pasākumus gan attiecībā uz savu veselības stāvokli, gan pienākumu uzturēties dzīvesvietā un nedoties uz darbu, sabiedriskām vietām, kā arī kārtību, kā tikt pie pirmās nepieciešamības precēm vai pārtikas.

Lai arī Rīkojums neliedz izbraukt no valsts, jāņem vērā, ka visā valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa pamatojums cita starpā ir rodams Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumā, kura 12. panta pirmajā daļā ir noteikti fizisko personu pienākumi, t.sk. katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā rīkoties saskaņā ar atbildīgo valsts vai pašvaldību institūciju sniegto informāciju un šo institūciju amatpersonu norādījumiem. Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa. Šobrīd atbildība, lai tā būtu juridiska¹³ vai morāla, gulstas uz ikvienu, kurš tomēr nolemj sēsties lidmašīnā vai automašīnā un šķērsot Latvijas Republikas robežu jebkurā virzienā.

Pirmkārt, tā ir atbildība pašam pret sevi. Satversmes ievada daļas ceturtā rindkopa paredz ikviena pienākumu rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Līdzīga norma ir iekļauta Ārstniecības likumā, kura 5. pants nosaka, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību. Līdz ar to pretēja personas rīcība primāri pārkāpj Satversmi – valsts pamatlikumu.

Otrkārt, kā minēts, atbildība par tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību, tātad arī bērnu veselību, līdzās Epidemioloģiskās drošības likuma 18. panta trešajā daļā noteiktajam pienākumam nepakļaut citas personas inficēšanās riskam. Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības, veselības un attīstības aizsardzību, kuru jānodrošina bērna vecākiem (adoptētājiem), audžuģimenei un aizbildņiem, ņemot vērā bērnu vislabākās intereses. Līdz ar to vecāku pienākums rūpēties par bērnu, kas ietver arī veselības aprūpes nodrošināšanu un audzināšanu, nozīmē arī godīgi izvērtēt savus personīgos iemeslus ceļojuma neatcelšanai un noformulēt to savu vērtību ietvaros.

Mana pirmklasnieka reakcija, uzzinot, ka ieplānotais brauciens uz Covid-19 skarto valsti tiek atcelts, bija skumjas, neizpratne un žēlums. Tās nav emocijas, kuras vecāki vēlas redzēt savos bērnos, tomēr esošā situācija sniedz iespēju vecākiem skaidrot bērniem pasauli, lēmumus, izpratni par tiesībām un pienākumiem un audzināt bērnos cieņu un atbildību pret sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu un interesēm.