Kādi ir no Covid – 19 skartajām valstīm un teritorijām ieceļojošo pienākumi un atbildība un kāpēc ir svarīgi par to runāt

Pasaulē pastāvot Covid – 19 izraisītajai pandēmijai, Ministru kabinets 2020.gada 12.martā ar rīkojumu Nr.103 „Par ārkārtas situāciju”  ir izsludinājis ārkārtējo situāciju visā valstī. Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, lai nodrošinātu nacionālo drošību valsts apdraudējuma gadījumā. Šādu situāciju Ministru kabinets var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība. Šajā gadījumā bioloģiskās dabas katastrofas cēlonis ir Covid-19.

Izsludinātā ārkārtas stāvokļa pamatojums cita starpā ir rodams Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likumā, kura 12.panta pirmajā daļā ir noteikti fizisko personu pienākumi, t.sk. katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā rīkoties saskaņā ar atbildīgo valsts vai pašvaldību institūciju sniegto informāciju un šo institūciju amatpersonu norādījumiem. Savukārt civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa.

Līdz ar to Ministru kabinets līdz 2020.gada 14.aprīlim ir noteicis īpašu tiesisko režīmu, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Ar minēto rīkojumu ir paredzēts konkrēts rīcības modelis, ierobežojumi, ieteikumi, kā arī fiziskām personām saistoši pienākumi, pirmkārt, tām personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas (t.sk. bērniem), kuri kopumā šobrīd ir vairāki tūkstoši.

Proti, saskaņā ar minētā rīkojuma 4.12.punktu, personām un kontaktpersonām, kuras atgriezušās no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas, jāveic īpaši piesardzības pasākumi, tai skaitā:

4.12.1. 14 dienas pēc izbraukšanas no minētās valsts vai teritorijas novērot savu veselības stāvokli, divas reizes dienā (no rīta un vakarā) mērot ķermeņa temperatūru;

4.12.2. nekavējoties zvanīt 113, ja parādās kādas akūtas elpošanas ceļu infekcijas pazīmes (iesnas, klepus, rīkles iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, elpošanas traucējumi);

4.12.3. jāveic pašizolēšanās dzīvesvietā (mājas karantīna) un jābūt pieejamam saziņai un sadarbībai ar ģimenes ārstu un citām ārstniecības personām. Šīs prasības neattiecas uz transporta un pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju darbiniekiem, kuri atgriežas no darba braucieniem un komandējumiem, ja viņiem nav novērojamas akūtas elpošanas ceļu infekcijas pazīmes un viņi nav atzīti par kontaktpersonām;

4.12.4. novērot savu veselības stāvokli;

4.12.5. nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, cenšoties samazināt tiešus kontaktus ar citiem cilvēkiem (neuzņemt viesus, neapmeklēt publiskas vietas, institūcijas un nedoties privātās vizītēs u. c.);

4.12.6. uzturēties dzīvesvietā un nedoties uz darbu, sabiedriskām vietām, vietām, kur uzturas liels skaits cilvēku, iespēju robežās neizmantot sabiedrisko transportu;

4.12.7. pirmās nepieciešamības preču vai pārtikas iegādei izmantot kādu no šādām iespējām:

4.12.7.1. piegādi mājoklī, izvairoties no kontakta ar piegādātāju;

4.12.7.2. pārtikas vai preču piegādi ar tuvinieku palīdzību, atstājot tās pie durvīm;

4.12.7.3. lūgt pašvaldības sociālā dienesta palīdzību, izvairoties no tieša kontakta ar sociālo darbinieku;

4.12.7.4. ja nav citu risinājumu, veikalu apmeklēt ar medicīnisko masku stundās, kad veikalā mazāk cilvēku, ievērojot 2 metru distanci no veikala apmeklētājiem un pārdevējiem un ievērojot roku un klepus higiēnu.

Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un vārda brīvību, tomēr šajā gadījumā nav nozīmes tam, vai jūs sevi uzskatāt un pozicionējat sociālajos tīklos kā pilnīgi veselus, sportojat, lietojat spirulīnu, esat ticīgs cilvēks, jums šķiet, ka “šis viss ir mākslīgi un kādam tas ir izdevīgi”, “tā ir lielvaru vienošanās” vai “suns un kaķis prasa savu” un bravūrīgi dodaties ielās, jo “neiesiet mirt badā, lai kāds tautietis dzīvotu”. Ministru kabineta rīkojums ir publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, un tas kā oficiālā publikācija ir publiski ticams un saistošs, proti, neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu. Savukārt par rīkojuma neievērošanu ir paredzēta gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 176.² pantu, par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu var uzlikt naudas sodu līdz trīssimt piecdesmit eiro. Savukārt Krimināllikuma 225.¹ pants paredz, ka par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par šādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.

Personām ir tiesības būt informētām par savām tiesībām un pienākumiem, lai persona tās zinātu un spētu efektīvi realizēt. Pienākumi ir jāizpilda un jāievēro, vienlaikus dodot citai personai (sabiedrībai) atbilstošu prasījumu. Pilngadīgai personai kā fiziski un intelektuāli nobriedušai personai, kurai vairs nav nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ir jāapzinās savu pienākumu saturs, atbildība un sekas.

Šodienas situācija ir ārkārtējs stāvoklis ne tikai Latvijas, bet arī pasaules kontekstā. Apkārt notiekošais rada bažas, neziņu un satraukumu, it sevišķi raugoties uz Itālijas diennaktī un kopumā mirušo cilvēku skaitu – valsti, kura atrodas tikai divu dienu braucienā no mums, un kurā ar lielu prieku baudām sniegu, picas un kultūras mantojumu. Tieši tāpēc it sevišķi šobrīd ir svarīgi ievērot valsts vadošo speciālistu, mediķu, infektologu un citu speciālistu ieteikumus kā šodienas situāciju nepadarīt postošāku ne tikai attiecībā uz saslimušo skaitu, bet arī medicīnas sistēmu un valsts ekonomiku kopumā.

Jāņem vērā, ka līdzās Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā nostiprinātajām ikviena tiesībām uz veselību un medicīniskās palīdzības minimumu, Satversmes ievada daļas ceturtā rindkopa paredz ikviena pienākumu rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm. Līdzīga norma ir iekļauta Ārstniecības likumā, kura 5. pants nosaka, ka ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.

Savu tiesību un pienākumu realizēšana ir divpusējs process. Ir bezatbildīgi doties uz ārstniecības iestādi pēc sev vai bērnam pienākošos medicīnas pakalpojuma, bet apzināti sniegt nepatiesu informāciju medicīnas personālam par to, ka persona vai bērns nav atgriezies no Covid-19 skartās valsts vai teritorijas. Bezatbildīgi ne tikai attiecībā pret medicīnas personālu, citiem pacientiem, t.sk. klātesošiem bērniem, bet pirmkārt pret savu bērnu. Bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības, veselības un attīstības aizsardzību, kuru primāri ir jānodrošina bērna vecākiem (adoptētājiem, audžuģimenei, aizbildņiem). Vecākiem ir pienākums rūpēties par bērnu, kas savukārt ietver arī veselības aprūpes nodrošināšanu un audzināšanu, t.sk. audzinot izpratni un cieņu pret Satversmē noteiktām vērtībām un ikvienu sabiedrības locekli.

Ir ciniski sociālos tīklos dalīties ar savām atziņām par to, ka “ikviens, arī ārsts, pirmām kārtām vienmēr glābs sevi” un juristiem – amatieriem – entuziastiem risināt kāzusus un vingrināt varbūtējas situācijas, ja veikala kasiere nošķaudās 1.8m attālumā. Pašizolēšanās dzīvesvietā (mājas karantīnas) neievērošana var radīt domino principu, kā tas ir noticis ar vienu klīniku, kurā ieradās no Covid-19 skartās valsts ieceļojis cilvēks ar sūdzībām (ne Covid – 19), kuras varēja atrisināt ar klīnikas šobrīd piedāvāto online konsultāciju, un tādējādi visu personālu padarot par kontaktpersonām un liekot aizvērt klīniku citiem pacientiem. Savukārt šajā gadījumā klīnikai ir radīti zaudējumi personai tieši neievērojot tai rīkojumā saistošos pienākumus līdzās Epidemioloģiskās drošības likumā noteiktajam pienākumam nepakļaut citas personas inficēšanās riskam.

Šobrīd ēdināšanas pakalpojuma sniedzēji, uzņēmēji un ražotāji efektīvi pielāgojas situācijai un piedāvā produktu un preču bezkontakta piegādi līdz mājas durvīm. Tāpat arī daudz izpalīdzīgi, atbildīgi un sociāli ieinteresēti cilvēki piedāvā savu palīdzību tiem cilvēkiem, kuriem nav iespēju pašiem sev sarūpēt pirmās nepieciešamības preces. Lai arī mūsu tautai nav viegli lūgt citu personu palīdzību, situāciju nerisinās nevajadzīga panikas celšana, bet gan saprātīga rīcība, piesardzības pasākumi un palīdzības lūgšana brīdī, kad tā patiešām ir nepieciešama. Tāpat arī pamatots, efektīvs un tiesisks situācijas risinājums, kas ir būtisks ieguldījums tiesību un tiesiskās apziņas attīstības virzienā.